Pastāv uzskats, ka ceļam, kas neved uz templi, nav nozīmes. Vai tāpat nav ar ceļu, kas ved uz skolu? Kas pašreizējos apstākļos būtu lauku apdzīvota vieta bez skolas? Jumprava arī būs nozīmīga tikmēr, kamēr pastāvēs skola- skola, kur var izglītoties, skola, kuras tagadējai ēkai svinam 45 gadus, skola, kuras telpās ir vienīgā Jumpravas bibliotēka, kur ir Jumpravas vienīgā sporta zāle, ēdnīca...

      “Es nometos uz ceļgaliem ceļa galā, tāda ir mana starta stāja - es, ceļinieks, es - ceļotājs, cerības apmirdzētais,” raksta Ziedonis kādā no epifānijām. Lai dotos pasaulē un tur sev kaut ko iegūtu, ir jābūt izejas un arī atgriešanās ceļam, un vairumam tās ir katra mājas un skola.

   Pa celiņu, kas ved gar dīķi un pāri tiltiņam, iesim uz skolu, lai atcerētos pa mirklim no tās bērnības, jaunības un brieduma gadiem, jo, kā rakstījuši Jumpravas vidusskolas absolventi, “visi ceļi ved atpakaļ vietā, kur stāvēju, mācoties pasaules krustceles, vēja virzienus, putnus un cilvēkus, zemi un debesis”, jo plašā pasaule cilvēkam ir par lielu. Mums vajadzīga katram sava mazā, kurā realizējam vēlmi pēc kaut kā noturīga, stabila, droša. Tā pasaule, kuru veidojam paši un dēvējam to par mājām.”

Lasīt tālāk...